JRT

Iveta Pole. Neticami, ka uz pasaules var būt tik skaisti cilvēki. Viņa pati gan to neizjūt dabiski, bet ir iemācījusies noticēt, ka ir skaista. Sapņos viņa joprojām netīrām kājām mūk no briesmām. Viņa ir izveicīga kā kaķis un nopietna kā zilonis. Un ļoti bīstama, jo spēj nogalināt pašaizsardzības nolūkos. Ja redziet viņu skaļu, ziniet, tā nav viņa.

Sandra Zvīgule. Trauslais, burvīgais, sievišķīgais, skaistais burbulītis, kas nezināmā kārtā ir nonācis jūras plašumos. Šis trauslais, burvīgais, sievišķīgais burbulītis ir tik stiprs, ka nav sagriežams pat ar dimanta nazi. Kad kāds cenšas to pārdurt ar pirkstu – pirksts ir pagalam. Burbulītis vizuļo jūras plašumos visās varavīksnes krāsās kā zvaigznīte, nokritusi no debesīm. Lai arī viņa ir iemācījusies lavierēt starp kuģiem un viļņiem pat lielās vētrās, noteicēja pār viņas dzīvi vienalga ir jūra.

Kaspars Znotiņš. Viņš ir laikmeta lielā mīkla. Un cerība. Viņa balss nomierina bērnus un atvieglo viņu vecāku dzīvi. Kad viņš pa logu skatās uz pasauli, tad katrs, kas iekļūst skatiena diapazonā sajūtas vajadzīgs un nozīmīgs. “Dumiķīši paliek dumiķīši”, nodomā Kaspars. “Dumiķītis paliek dumiķītis”, nodomā Kaspara kaķis.

Andris Keišs. Te nebūs nekādas tukšas muldēšanas par Andri Keišu. Punkts!

Guna Zariņa. Šī sieviete pati nezina kā, bet viņa dzīvo aizspogulijā. Viņas īstā pasaule ir citur, bet viņa ir nokļuvusi šeit. Tāpēc viņa izskatās tik laimīga. Bet reizi pa reizei – un tas notiek arvien biežāk – viņa ilgojas pēc mājām realitātē.

Edgars Samītis. Edgars ir jauns. Viņš ir piedzīvojis tik daudz, it kā aiz muguras būtu 80 gadi. Viņa galva ir smaga un viegla vienlaicīgi. Viņš ir laimīgs, tomēr atmiņas un pieredze padara galvu smagu. Viņš nevar no tā atbrīvoties un nevar dalīties ar citiem, jo viss, kas noticis ar Edgaru Samīti – ir noslēpums.

Gundars Āboliņš. Guntars Āboliņš ir jāliek svētā mierā, viņš tikko ir pārnācis no divdesmit gadu darba un tagad vēlas atlaisties uz pus stundiņu.

Vilis Daudziņš. Vilim Daudziņam pensijas vecums vēl ir tālu, tomēr daži izredzētie, tajā skaitā viņš, jau zina, ko darīs pelnītās atpūtas laikā. Pavisam nesen šis skaistais kungs ir saņēmis piedāvājumu kļūt par īsto Ziemassvētku vecīti. Aploksni ar uzaicinājumu viņam atnesa smagi slimais tagadējā vecīša palīgs Rūdolfs, kuram arī tiek meklēts aizvietotājs.

Liena Šmukste un Gatis Gāga. Ja vēlaties satikt Lienu, vakarā pirms saulrieta sliekšņu krustpunktā nolieciet bļodiņu ar tīru avota ūdeni. No rīta skatieties, ja ūdens pazudis – Liena ir bijusi padzerties. Ja ūdens nav pazudis, bet izšļakstīts uz visām pusēm – tad Gatis Gāga ir gājis garām un ar kāju bļodiņu apgāzis. Tas notiek netīšām, viņš pēc tam katru reizi ļoti pārdzīvo.

Lielā zive.

Lielā zive bija labsirdīga. Reizi pa reizei viņai uznāca vēlme pabaidīt savu kolēģi – mazo zivi, tomēr tas nenotika bieži un mazā zive to nekad neņēma ļaunā. Dīvainā kārtā mazā zive ar asakas smadzenēm juta, ka dabā tā ir iekārtots un par to ļaunoties būtu vienkārši stulbi.

Cidonijas.

Cidonijas Latvijā ieceļojušas no tālās Cidangas pussalas un par to atvešanu jāpateicas jūrniekam Teodoram Piņķim, tieši viņa kuģis skābos augļus pirmo reizi ieveda Latvijas ostā. Lai arī sākumā latviešu saimnieces cidonijas izvēlējās skaisto ziedu, ne augļu dēļ, tomēr ar laiku tika atrasts arī dzelteno bumbuļu pielietošanas veids. Ja sieviete vēlējās atteikt preciniekam, tad nevajadzēja teikt “nē”, pietika iedot cidoniju, lai viss būtu skaidrs. Piedevām, dzirdot “nē” precinieks varēja apvainoties, toties saņemot cidoniju, smalkais tonis apvainošanos pilnībā izslēdza un aizliedza. Tieši tāpēc ilgu laiku cidonija tika uzskatīta par visu vecmeitu un vecpuišu aizbildni.

Valis.

Valis ir mūsu kaķis.
Valis bija mūsu kaķis.
Valis nomira Tarantino filmas cienīgā veidā. Pārrodoties mājās no darba viņš mani sagaidīja, mierīgi sēžot pilnīgi asiņainā virtuvē. Manā virtuvē ir baltas sienas, baltas mēbeles, uz grīdas ir baltas flīzes, balti logi, baltas durvis ar mazām, baltām stikla rūtīm. Uz baltā galda parasti ir mērena krāsu nekārtība. Visa šī baltuma vidū sēdēja Valis, mierīgs kā vienmēr, atšķirība no citām dienām bija tikai spilgti sarkanais punktojums uz sienām un pamatīgas asiņu šļakatas uz grīdas un zemo plauktu durvīm. Mana sirds pamira.
“Vali, kas Tev noticis?!” es jautāju, it kā viņš spētu man atbildēt.
Valis sēdēja nesatricināmā mierā un ar acīm man teica, ka tas, kas noticis pagātnē, paliks pagātnē un tam nav absolūti nekādas nozīmes. Metos pētīt, no kurienes cēlušās visas šīs asinis. Iztaustīju un apskatīju visas ķepiņas, asti, vēderu. Vienīgā aizdomīgā vieta bija nolūzušais nags, taču mani māca pamatīgas šaubas, vai šī nelielā rētiņa varēja būt cēlonis tādai asinspirtij. Lai tā būtu, kaķim tiešām būtu bijis diezgan pamatīgi jātrako un jāārdās un mērķtiecīgi jātēme ar ķepiņu uz plauktu durvīm, paralēli pamatīgi spiežot ķepu pret grīdu. Mājās pārradās pārējā ģimene. Spriedze pareizinājās ar 4, jo neziņa kultivēja stresu nu jau četros cilvēkos. Valītis gan bija pilnīgi mierīgs, viņš lēnā solī aizgāja uz savu vietiņu pie radioatora un turpināja izlikties, ka viņam vispār nav ne jausmas, kas te būtu par ko uztraukties. Apmēram pēc pusstundas tādi jautājumi kā vakariņu gatavošana un mājas kārtošana palīdzēja man aizmirst asiņaino mīklu. Galu galā, nekāda redzama iemesla tam nebija un galu galā – agri vai vēlu šai mīklai būs jāatklājas.
Apmēram pēc pus stundas vīrs mani pasauca – Valītim esot slikti. Skats pārspēja visas dzīvē redzētās šausmu filmas kopā ņemtas – Valis uz grīdas locījās kā slieka, kurai nocirsta aste, neartikulēti un neadekvāri, neritmiski raustoties uz visām pusēm. Atšķirībā no drausmās ķermeņa ļodzīšanās, skatiens bija nekustīgs un stings, izskatījās, ka Valis ir zaudējis redzi un no bailēm cenšas tikt ārā no sava ķermeņa. Desmit minūšu laikā mēs bijām dzīvnieku klīnikā. Daktere atzina – cerību nav, kaķīša plaušās ir šķidrums un vienīgais, ko var viņa labā darīt – atvieglot aiziešanu. Lai arī ar prātu es to sapratu jau braucot uz klīniku, paziņojums mani satrieca. Valis. Mūsu Valis. Mūsu mīļais kaķītis, mūsu piena-kafijas krāsas runcītis, mūsu vecais, nīgrais, atriebīgais ģimenes loceklis, kas ne reizi vien bija iešņāpis bērniem un piečurājis tur, kur nevajag. Mūsu draugs, kas ienāca ģimenē vēl pirms bērnu parādīšanās, mūsu klusais karavīrs, kas no slēpņa uzklūp plikām kājām. Mūsu dzejnieks ar skumjajām acīm, kas vienmēr sagaida mājās. Pretsāpju nomierinošās zāles padarīja Valīti atkal par kaķi. Ārste atstāja mūs vienus. Emociju haoss izsprāga pa manām acīm, es raudāju un raudāju un jo vairāk es raudāju, jo vairāk asaru man bija. Man palika kauns no mana kaķa, mana vīra mēmā dievinātāja. Valītis elpoja mierīgi. Es viņu paņēmu klēpī un nodziedāju “Kaķīts mans”. Braucot mājās es apmaldījos, pēc divdesmit minūtēm iegāju atpakaļ dzīvoklī un noliku uz grīdas tukšo kaķu somu.
“Bet mammu! Kur ir Valis?” bērns bija sašutis.

Es laikam traka palikšu.

***
Es sākumā domāju, ka Akismets ir kāds puisis Ārfikā, kas raksta spamu. Izrādījās, ka tas ir plug-ins. Kā man paskaidroja vīrs – ja ir katliņš, kuru var paņemt tikai ar abām rokām, bet tam pievieno garu kātiņu – tad to varot paņemt ar vienu roku. Tas esot plug-ins. Es laikam traka palikšu.

***
Dators man jautā “Would you like to download and update iOS 9.2.1. for the iPhone “Danes iPhone”. Es vīram prasu – kā dators man var prasīt atjaunot iOSu telefonā, ja telefons vispār nav piesprausts datoram. Vīrs neredzot saka – atļauj. Es atļauju.
Dators saka: “Could not connect to iPhone “Danes iPhone” because it is locked with passcode. Ievadu passcode. Dators saka: ”Could not connect. Error -50”. Es pasaucu vīru. Vīrs: kas Tev te notiek?! Kāpēc telefons updeitējas caur datoru? Es mēma. Par ko mēs visu laiku runājām?! Es laikam traka palikšu.

***
Sēžu sastrēgumā. No kreisās puses viļņveidīgi un regulāri pietuvojas līdēji, kas cenšas tikt labajā joslā. Vienu palaižu, viens pats ielien, esmu mierīga, sēžot pie stūres mācos pašdiscilplīnu. Pietuvojas vēl viens un diezgan bezkaunīgi kantē mani. Piebraucu tuvāk priekšā stāvošajai mašīnai un ar žestiem un sejas izteiksmi cenšos parādīt apmēram šādu frāzi: atvaino, draugs, diemžēl es Tevi nepalaidīšu, jo šī krustojuma laišanas limits ir izsmelts. Līdēju tas pastiešām sanikno, viņš pilnībā atver logu tā parādot, ka ir gatavs sarunai. Es atveru logu pasažieru pusē un esmu gatava klausīties.
“Kas tas ir, ka es jau otrajam prasu un nelaiž?! Tādi bezkauņas kā Jūs, kas citus nelaiž un kavē satiksmi, paskatieties, cik mašīnas aiz manis jau stāv! Jūs uzvedaties cūciski!” Šim cilvēkam droši vien ir kāda neārstējama loģikas izpratnes slimība, tāpēc man paliek žēl nabaga radījuma.
“Ja pateiksiet paldies, es Jūs palaidīšu”, smaidot saku nabaga līdējam.
Tas viņu vēl vairāk sanikno, viņš iespiež grīdā un drāžas uz priekšu lielā ātrumā, apsteidzot visu rindu. Es laikam traka palikšu.

Digitālas konferences kopsavilkums.

Pēdējā digitālā satura konference, ko apmeklēju, bija lieliska.

Pirmkārt tāpēc, ka tā notika viesnīcā, kurā ir automātiskais apavu tīrītājs. Es pateicos Dievam katru reizi, kad konferences notiek tieši tur un ticiet man, Dievam pateikties sanāk diezgan bieži.

Mani pārsteidza cilvēku skaits –  ierasto dažu simtu vietā mēs bijām labi ja 70, sākumā tas liek justies kailam, tomēr jau drīz kļuva skaidrs, ka neliela intimitāte šādai konferencei nāk tikai par labu.

Pirmais runātājs (un arī konferences saimnieks), Igaunijas pārstāvis. Īsais spriedums – wow. Tiešām neatpaliek no Ilvesa, kuram ir tendence ne tikai sausam iznākt no ūdens, bet pa ceļam vēl paspēt kļūt par dj Rīgas kafejnīcā. Viņa valodas raitums un tēmas pārzināšana bija patīkami atsvaidzinoša. Kā pirmais tika analizēts piemērs, kas redzēts vismaz četrās iepriekšējās konferencēs, tomēr lektoram izdevās noturēt mūsu uzmanību par 100%.

Otrais runātājs – latvietis – visu cieņu. Lai arī reizēm datus aizstāj ar nu tiešām ļoti daudz skatījumu un pilnīgi nopietni, tās nav nekādas muļķības, tomēr izdara to ar tādu pārliecību, kas atbruņo visas cipargalvas auditorijā. Latvietis droši izmanto divus neviennozīmīgus piemērus:

  • kampaņa, ko radījuši un realizējuši paši lietotāji.
  • projekts, kas bija iecerēts kā azartspēļu reklāma.

Jāsaka, ka abi piemēri bija fantastiski aizraujoši, neredzēti un tik interesanti, ka nepamanīju nevienu savu nīsto share un like vārdu, kas pēdējos pāris gadus jau tiešām uzdzen sliktu dūšu. Balansēšana uz likumiskuma robežas un aģentūras vs klienta sarunu aizkulišu citēšana panāca ļoti vērīgu auditorijas ieklausīšanos.

Trešā runātāja – Lietuvas pārstāve – neliela vilšanās, pārāk daudz we wanted to do something different un this campaign got, like, really popular bez reāla seguma, kas pieredzējušam konferenču apmeklētājam ir (labākajā gadījumā) tukša skaņa. Meitene sasodīti skaista, viņas džemperis ar raķeti – katra aģentūras cilvēka sapnis, bet tik daudz lietoja vārdus share, like, sharing, liking, campaign was a huge success, ka sāku ar acīm meklēt, kur uzpildīt ūdens glāzi, citādi viss tiešām varēja beigties ar vemšanu.

Ceturtā runātāja – Igaunija – atkal – wow. Biju nelielā šokā, iekšā atkal skaudības velniņš – nu kāpēc to izdomāja igauņi, ne mēs? Meitene fantastiski gudri pamatoja visu, parādīja tiešām neredzētu apjomīgas kampaņas piemēru. Kad viņa pateica kampaņas budžetu, mana sajūsma vienlaicīgi palielinājās un noplaka:

  • palielinājās – jo tas varētu būt aizraujoši iztērēt miljonu.
  • noplaka – jo par lielu naudu nopirkt kaut ko labu ir vieglāk.

Runājot par milzīgu naudu un kaut ko labu – konferences sākumā tika aizskarts temats, ka modē ir efektīvas un naudas ziņā ekonomiskas kampaņas, kas prasa milzīgu cilvēkresursu ieguldījumu un nav salīdzināms ar naudas ieguldījumu kampaņas veidošanā. Tendence esot, ka aģentūrām huge success piemēri bieži vien esot finansiāli neizdevīgi un nākotne var nest to, ka daļa no šo kampaņu izstrādes var notikt pie paša klienta. Padomāsim par to!

Piektā runātāja – Somija. Bez komentāriem.

Noslēdzošais – atkal konferences saimnieks – atkal apburošs. Lika padarboties mūsu smadzenēm un paskaidroja, kāpēc kosmētikas biznesā šobrīd svarīgi atvēlēt naudu tehnoloģiju attīstībai. Un es tiešām sapratu. Un novērtēju.

Neatbildēts palika jautājums – kas nogāja greizi? Atbilde – pusdienu laikā mani piesēdināja pie galdiņa ar trim svešiem cilvēkiem – es, protams, neko neteicu, bet, ja tur būtu bijušas durvis, varat iedomāties, kā es tās aizcirstu.

 

Mājās ejot vēlreiz nospodrināju kurpes.

Gaidu nākošo konferenci ar nepacietību.

Aiziet no pārdošanas.

Šis rīts sākas ar īsziņu.

Sveika! Mūsu aģentūrā parādījusies pozīcija, kas kā radīta Tev – vai varam aprunāties?

Šādas īsziņas mani vienmēr iepriecina un baro manu profesionālo ego. Vēl vairāk manu profesionālo ego baro manas atbildes, kas skan šādi:

Paldies par izrādīto uzticību, tomēr – man ir citi plāni, vēlu veiksmi meklējumos!

Sekundē, kad nospiežu send, pašapziņa pieaug dubultā.

Pēc 3 minūtēm saņemu nākošo īsziņu:

Alga 3k+%.

Pašapziņa iertiecas griestos. Paldies Dievam, šodien skaidras debesis.

Kad ar prātu visu apdomāju, dialogs kļūst visai interesants. Vismaz man.

Piedevām – esmu pilnīgi droša, ka šādas algas uz šādu pozīciju tirgū nav, jo krietnu laiku esmu sava sapņu darba meklējumos, tāpēc esmu bijusi uz vairākām darba intervijām, paralēli turpinot strādāt šādā pašā pozīcijā.

Pēc vairāku minūšu apdomāšanās atbildu:

Wow! Laba alga, bet lēmumu jau esmu pieņēmusi – man ir citi plāni, vēlu veiksmi meklējumos!

Mana pašapziņa izplūst pa griestos izsisto caurumu un kā rudens Ulda Stabulnieka dziesmā – apglezno visu Latviju mana profesionālā ego krāsās, kas ir pelēka, starp citu.

Uz pāris minūtēm iestājas šoka pilns klusums. Cilvēks droši vien nespēj noticēt manai atbildei tāpat kā es pirms tam viņa piedāvātās algas apmēram.

Un kādi ir Tavi plāni, ja nav noslēpums?

Ilgi domāju, vai atbildēt uz šo jautājumu. Pagaidām mans plāns ir ar godu iziet no šīs neauglīgās diskusijas un mēģināt vispār aiziet no pārdošanas un projektu vadības, lai kļūtu par tekstu autori. Tikai šajā brīdī saprotu, ka ar tādu algu pēc gada strādāšanas es varētu atlikt pietiekoši daudz, lai  pus gadu varētu vispār nestrādāt. Bet. Ir bet.

Saņemu drosmi un atbildu:

Radošā darbība un tekstu autora darbs.

Man prasa milzīgu drosmi to aizsūtīt, jo melot es negribu, bet radošā darbība pagaidām ir tikai manos sapņos.

Nezinu, ko jūt cilvēks, saņemot šādu īsziņu, man ir daži varianti:

  1. ka esmu sajukusi prātā
  2. ka manu telefonu ir nolaupījis kāds, kas ir sajucis prātā
  3. ka viņš pats ir sajucis prātā un nespēj izlasīt, kur ir mana piekrišana nekavējoties stāties piedāvātajā darbā.

Lai nu kā, pēc brīža viņš tomēr uzraksta:

Kāpēc iet prom no tā, kas tik labi izdodas?

Lūk īstais jautājums. Kāpēc iet prom no tā, kas tik labi izdodas?

 

Aiziet no pārdošanas ir tikpat grūti, cik izdzēsties no FB, saku to no savas pieredzes. Kad pirms apmēram astoņiem gadiem nolēmu, ka FB aprij manu bērniem, ģimenei un attīstībai nepieciešamo laiku, uzsāku ļoti garo izdzēšanās procesu. Skaidri neatceros cik, bet vairāk kā piecas reizes man bija jāapstiprina, ka es tiešām, tiešām vēlos izdzēst savu profilu un es tiešām, tiešām neatgriezīšos. Pašās beigās FB man laipni paskaidroja, ka saglabās manu personīgo informāciju gadījumam, ja tomēr izdomāšu atgriezties. Nezinu, vai tas ir uz mūžīgiem laikiem, kopš tās reizes nekad neesmu mēģinājusi tur vēlreiz nonākt.

Līdzīgi iet ar maniem mēģinājumiem mainīt darba sfēru: lai aizietu no pārdošanas šajā patērētāju laikmetā – ir neskaitāmas reizes sev un citiem jāskaidro, ka patiešām, patiešām esmu nolēmusi aiziet un patiešām, patiešām projektu vadība un pārdošana mani vairs neinteresē. Tas nav nejaušs atklājums vai mirkļa iegriba, tas ir lēmums, ko esmu mērķtiecīgi meklējusi personības analīzes speciālista vadībā. Pēdējās divas darba intervijas, uz kurām esmu devusies kā tekstu autore, ir beigušās ar manu atteikšanos no pārdošanas pozīcijas.

Priekšā vēl pāris intervijas. Priekšā vēl pāris cīņas.