Ir pieņemts reliģiju un teoloģiju saistīt ar nepieciešamību izzināt Dievu – gandrīz visi reliģiskie un teoloģiskie virzieni, kas ir jaunāki par pirmsdraudzi (mēs šoreiz nerunāsim par Divupi), uzskata par savu svētu pienākumu izskaidrot savu vīziju, kā kas pasaulē IR un kā kas pilnīgi noteikti NAV un NEVAR BŪT, jo Dievs pilnīgi noteikti ir vai nav šāds vai tāds. Lielā σχίσμα (shizma – šķelšanās, grieķu val.) nodemonstrēja, cik tālu var nonākt šāda viedokļu dažādība un kas notiek, kad jautājumus, kur jāvienojas par “un” vai “bet” lietošanu, mēģina izšķirt cilvēki – pat ja tie ir paši cienījamākie baznīctēvi, patriarhi, pāvesti un kardināli. Arī turpmākā vēstures gaita vairākkārt nodemonstrē, ka reliģiskās pārliecības un teoloģiskās domas transformējas un atzarojas un tās galvenās plūsmas virzienu nosaka tieši laikmeta gars – cilvēku kritiskās masas viedoklis. Cilvēki savās rokās un domās aprūpē, glabā un attīsta tieši tās idejas, kas viņiem šķiet saprotamas, tuvas un nepieciešamas, tātad tieši cilvēku vairākums rada šos viļņus, ko apraksta teologi un filosofi. Ja piekrīt Herdera progresa idejai (un kurš gan tai nepiekrīt? Vismaz Ziemeļeiropā, kurā mēs, kopš neseniem laikiem, esam lepni atrasties), tad reliģija un teoloģija, tāpat kā jebkurš cits fenomens, ir pakļauts progresam un Svētajai Romas impērijai gribot negribot nācās samierināties ar Luteru un reformāciju, jo tāda glužu vienkārši bija kritiskās masas griba. Luters atbrīvoja cilvēkus no grēka, ļaujot viņiem nemaksāt par to atlaišanu, bet vienkārši nožēlot padarīto – un tas bija progresīvi. Šleiermahers gāja vēl tālāk un iesēja pasaulē (jebkuras) personības kulta iedīgli ieliekot dievatziņu katra paša rokās nosakot, ka reliģija un dievatziņa ir gefühl, ka katrs to var sajust savā īpašajā veidā un tikai viņa koordinātas universā (kur universs domāts nevis dabaszinātnes izpratnē, bet fenomenoloģijas izpratnē) nosaka šīs sajūtas raksturu. Karlam Bartam un Paulam Tilliham nācās iet vēl tālāk, lai precizētu, ka gefühl neattaisno morāli apšaubāmas militāras darbības, bet Bonhēferam, diemžēl, nebija iespējas galīgi noformulēt savus teoloģiskos uzskatus, jo viņš pārskrēja Hitlera ceļu un ir skaidrs, kā tas viss beidzās. 

Ap 19.to gadsimtu radās feminisms – pirmais feminisma vilnis. Pagaidiet. Kas te notiek? No kurienes te uzradās feminisms? Nevienā vārdā līdz šim nebija pieminēta neviena sieviete, no kurienes pēkšņi feminisms? No turienes tas tiešām nāk – loģisks turpinājums, kas cēlies no neredzāmās ikdienas, kas netiek fiksēta vēstures grāmatās, vienkārši tāda bija kritiskās masas griba.

Turpinājums, iespējams, sekos.