Stāsts par Leonardu.

Leonards bija laimīgs. Lēcu zupa kūpēja katlā. Viņš, viegli iesvīdis, ierastām kustībām maisīja virumu. Šī bija viena no mīļākajām viņa darba dienas daļām, laimes nojausma pirms pašas laimes, kā mīļākā skatiens pirms kaislīgas mīlēšanās. Viņš bija laimīgs. Viņš zināja, kas sekos, bet vēl bija laiks, vēl bija nedaudz laika, kamēr virtuvē būs tikai viņš, garšvielu burciņas, produktu kaste, sagrieztie puravi un mutuļojošā masa.
Nez, vai viņa mamma jutās tikpat laimīga, vārot šo pašu zupu nenosakāmi senā pagātnē nenosakāmi tālā pieRīgas ciematā? Bērnībā šī nebija Leonarda iecienītākā mammas gatavotā maltīte, viņš labāk atcerējās, ar kādu prieku vicoja iekšā ceptus kartupeļus ar ceptiem burkāniem. Maza tauku pilīte tad tecēja gar vaidziņu. Viņš vēroja, kā mamma vēro viņu ēdam un arī toreiz bija laimīgs – viens pats kopā ar mammu, kartupeļiem un burkāniem.
Leonards atšķīrās no citiem bērniem – viņā nebija ne miņas no niķiem un spītības, laime staroja no viņa kā no degošas svecītes. Tomēr – vecāki bija nobažījušies par bērna attīstību – lai arī viss liecināja, ka ar puiku viss ir labākajā kārtībā – vārdus no viņa izspiest nevarēja – zēns nerunāja, nemaz. Vēlāk gan izrādījās, ka arī tas bija no lielas laimes. Tas atklājās neilgi pirms Leonarda trešās dzimšanas dienas un notika tā: kad vecāki puiku kārtējo reizi tiranizēja ar aicinājumiem: “Pasaki ērglis!”, tad zēns mierīgi atbildēja: “Man tāda vārda mutē nav.”

Leonards atmodās no pārdomām, viņa iekšējais pulkstenis juta, ir laiks pievienot šķeltos zirņus. Leonarda darba vieta – viena no Berlīnes iecienītākajām hipsteru ēstuvēm, vīna veikalu ķēdes vegāno uzkodu filiāle drīz atvērsies, apmeklētāji baudīs Leonarda vārīto lēcu zupu un citus ēdienus, stenēs no labsajūtas un nāks uz virtuvi, lai pateiktu, cik lieliski viņš ir licis justies visu šo mākslinieku, brīvdomātāju, hipsteru garšas kārpiņām. Pa ceļam tiks aplaimoti arī daži, kas nāk uz šo vietu tikai tāpēc, lai būtu visu šo mākslinieku, brīvdomātāju un hipsteru tuvumā, it kā atšķirīgums varētu pielipt. Vēl viņi parasti vēlējās pateikt, cik lielisks pavārs Leonards ir. Cik brīnišķīgs pavārs viņš ir. Cik burvīgs pavārs viņš ir. Ai, kā viņi kļūdījās. Leonards tiešām bija lielisks, brīnišķīgs un burvīgs, bet – viņš nebija pavārs. Leonards nebija konditors. Leonards nebija pat virtuves strādnieks. Leonards bija mākslinieks. Viņš bija mākslinieks sirdī, galvā, pirkstos, matos, darbos, profesionālajā dzīvē un arī virtuvē. Leonards bija mākslinieks, kad pēc vienas birojā nostrādātas dienas viņš sev un draugiem pateica: “Tas bija drausmīgi! Es nevaru to izturēt. Viss, es tur ne par kādu naudu neatgriezīšos!” Leonards bija mākslinieks pat tad, kad dzimtajā ciematā, būdams padsmit gadus vecs, sapucējies vārītā džinsu kostīmā skolas zālē lūdza meitenes dejot skanot KLF. Viņu par mākslinieku nepadarīja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, vai iedvesmojošu grāmatu lasīšana. Viņu par mākslinieku padarīja pats Dievs brīdī, kad viņa izteikti konservatīvie vecāki sadomāja pirmo reizi dzīvē pamīlēties nevis savā guļamistabā, bet mašīnā – pa ceļam no laukiem uz mājām. Tā radās Leonards.
Kādreiz Leonards pats nesaprata – kā viņš te nonācis šajā dīvainajā kafejnīcā? Pavārs? Pēc izglītības Latvijas Mākslas Akadēmijas vizuālās komunikācijas mākslinieks. Viņa vienīgā pavārmākslas skolotāja bija mamma un vecpuiša dzīvesveids.
Kā nonācis no Rīgas Berlīnē, to viņš apzinājās līdz sirds dziļumiem. Tā bija apzināta vientulības izvēle. Vientulība, kuras Rīgā bija pārāk daudz. Vientulība, kuras Rīgā nebija nekad un nekur. Leonards bija laimīgs Rīgā. Viņš bija divkārt laimīgs Berlīnē, lai arī ierodoties viņš vācu valodā varēja pateikt šādus: danke, wurst, ausgezeihnet un Ich habe zwei Babe gefucht, kas ikdienā bija reti izmantojams.

Ubermorgen atvērās, Leonards salika uz letes kāpostu sējumus, mīlīgās biešu – kliju kārtojumu burciņas un krešu dīgstus. Lēcu zupa vēl atpūtās katlā, drīz pārējiem ēdieniem pievienosies arī tā. Brīnišķīgā smarža, brīnišķīgā krāsa, brīnišķīgā garša, brīnišķīgā zupa – tā bija sagādājusi Leonardam tik daudz patīkamu brīžu. Leonarda vecmammas lēcu zupa bija iekļauta Ubermorgen zelta recepšu sastāvā. Tā bija zupa, par kuru saņemts visvairāk atsauksmju un komplimentu visā kafejnīcas vēsturē. Pateicoties Leonardam un šai lēcu zupai Ubermorgen radās tradīcija, ka pēc ēšanas apmeklētāji drīkstēja nākt virtuvē, lai paspiestu pavāram roku un pateiktu viņam atzinības vārdus. Viņam kā māksliniekam tas bija ārkārtīgi svarīgi – sadzirdēt, ko publika domā par paveikto un novērtē to. Šajā ziņā mākslinieka darbs ir nepateicīgs, kā Rīgā, tā Berlīnē un citur pasaulē. Cilvēki mūsdienās labprāt šķiežas ar naudu, bet viedokļu viņiem ir žēl. Īpaši pārdomātu, neviltotu, īstu un labdabīgu viedokļu. Īpaši tādu viedokļu, kuri izteikti caur muti. Par mākslas darbiem, kas iekļūst patērētāja asinīs. Cilvēki saka, ka pauž savu atzinību nopērkot ieejas biļeti, atzīmējot “like”, apmeklējot pasākumu. Tas Leonardam nelikās pareizi.

Leonards mīlēja mākslu. Varbūt mīlestība uz mākslu padarīja viņu imūnu pret atkarībām no jebkādiem citiem kārdinājumiem. Mīlestība uz mākslu no mājīgā un visai labiekārtotā Rīgas dzīvokļa atvilināja Leonardu uz Berlīni. Jau pirmajā nedēļā viņš tika pie VJ projekta klubā Berghain. Tik ātra un veiksmīga mākslinieciska darba atrašana radīja viņā iespaidu, ka Berlīne viņu sagaidījusi ar atplestām rokām un kājām un māksla atbild viņam ar kaislīgu pretmīlu. Turpat klubā viņš satika Jakobu – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Leonards nebija gejs, bet puiši viņam patika. Jakobs aicināja apmesties pie viņa, kamēr Leonards sameklēs sev mājokli. Tā laipnība pārvērtās par kopdzīvi, par kaut ko kas izskatījās pēc mīlestības. Leonards bija laimīgs. Kaislīga siekaliņa tecēja gar vaidziņu un viņš vēroja kā Jakobs ir laimīgs, vērojot viņu. Katru dienu.

Pirmais Ubermorgen apmeklētājs izvēlējās biešu kārtojumu, sēņu groziņu un oolong tēju. Lai tā būtu, Leonards nekur nesteidzas, nāks nākošais un noteikti prasīs lēcu zupu. Viņš izslēdza plītī uguni un izgāja pagalmā uzsmēķēt. Vispār īpašnieki neatbalstīja pavāru smēķēšanu, bet Leonards bija īpašs gadījums. Tas Leonardam likās pareizi.

Leonards ievilka dūmu. Kā toreiz. Toreiz tā bija priekšpēdējā cigarete pēdējā paciņā. Toreiz jau divus mēnešus darbs bija beidzies, jauni darba meklējumi neveiksmīgi. Toreiz Jakobs bija palūdzis nekavējoties izvākties, pāris dienas pirms Jaungada svinībām. Leonards zināja, ka viņa vienīgais aicinājums ir māksla un viss cits ir pāri viņa spēkiem. Viņu nenomāca šķiršanās. Viņu nenomāca arī pēc pāris dienām atrastais aukstais, pamestais dzīvoklis, kur paziņas atļāva atstāt mantas, kamēr tiks atrasts jauns mājoklis. Viņu nenomāca obligātais ikmēneša rēķins par veselības apdrošināšanu, ko viņš nevarēja samaksāt. Leonards neuzskatīja 600 eiro mēnesī par lielu summu, bet viņš nevarēja to samaksāt, jo tas viņam nelikās pareizi. Pat ja viņam būtu šī summa, viņš nevarētu to samaksāt, jo pareizi tas nebija. Viņš vispār par to nedomāja. Viņš pārsvarā domāja par drausmīgo aukstumu, kas valdīja viņa pagaidu mājoklī.

Ielicis FB sludinājumu, ka meklē darbu un dzīvokli, Leonards izgāja ielās. Viņš lūdza Dievu un mākslu, lai sasilda viņu. Jakobs, lai arī labs cilvēks, bija uz brīdi sajucis prātā un izlicis Leonardu no viņu kopīgajām mājām pēc vairāku gadu laimīgas kopdzīves. Iemesls bija drausmīgs: Leonards nevarēja Jakobam atbildēt, kurp ved viņu attiecības. Iespējams, tas bija visparastākais pirmssvētku sentiments vai vēlēšanās jaunajā gadā apņemties kaut ko lielu, vienalga. Leonards nevarēja atbildēt uz tādiem jautājumiem, jo tas viņam nelikās pareizi. Jakobs to nesaprata. Tagad Leonards gāja pa ielu un domāja. Viņš nedomāja par to, kā salabt ar Jakobu. Viņš domāja par to, kā sasodīti auksto pagaidu dzīvokli sasildīt, lai varētu tur blakus savam čemodānam kaut vai pārlaist nakti. Bet dzīvoklī bija tikai Leonarda čemodāns un kamīns, vairāk nekā, nevienas pagales, pat neviena ķeblīša, ko varētu šoreiz sadedzināt, lai labākos laikos nopirktu vietā citu. Bija 2. janvāra nakts, kad Berlīnes centrā cilvēkam bez naudas atrast kurināmo – tas nelikās ne loģiski, ne iespējami. Leonarda roku un kāju pirksti bija stīvi no aukstuma. Pēdējā cigarete neaizsmēķēta rokās. Nebija drosmes aizsmēķēt, jo pēc tās nebūs vairs pilnīgi nekā, pie kā pieturēties. Pagaidām vēl bija šī cigarete, izlādējies telefons un Leonards pats – pilnīgi viens kaut kur Berlīnē uz ielas.

Nogriezies un Ebertstrasse viņš gandrīz pazaudēja valodu. Viņš saprata, ka Dievs un māksla mīlu viņu. Viņam no laimes acīs sariesās maza asariņa, tad vēl viena. Viņš beidzot droši aizsmēķēja pēdējo cigareti un veroties uz ielu visā tās garumā, izbaudīja skatu laimes asarām lēni ritot pa gandrīz sasalušo vaigu. Pie katras mājas cilvēki bija izlikuši nu jau nevajadzīgās svētku eglītes – visa naksnīgi aukstā Berlīnes iela bija piekrauta ar kurināmo. Dievs, māksla un Berlīne bija sadevušies rokās, lai Leonards varētu sasildīties. Izgāztuvē atstāti bērnu ratiņi tika ar kaudzi piekrauti ar eglītēm, no Leonarda galvas līdz viņa pagaidu dzīvoklim izgaismojās silta straume, pa kuru viņš dejas solī ripināja pamestās eglītes savos rozā ratiņos. Leonards bija laimīgs. Ratiņi bija laimīgi. Eglītes bija tuvu ekstāzei. Tas viss likās pareizi.

Pēc nedēļas darbs atradās, negaidīti. Vīnu veikalu tīkls meklēja cilvēku, kas nebūtu pavārs, bet prastu gatavot neparastus ēdienus. Pirmajā dienā Ubermorgen Leonards uztraucās tikai pavisam mazliet. Viņš patiešām nebija pavārs, bet viņš bija mākslinieks. Priekšnieku prasība – neordināras, mūsdienīgas receptes, tika izpildītas šādi: vecmammas aukstā zupa Berlīnē bija Suppe rosa, bet rupjmaizes kārtojums vienkārši Lebensmittel. Vīnu veikalu ķēdes un Ubermorgen īpašnieki piedāvāja pastāvīgu darbu kafejnīcā, ar apmaksātiem nodokļiem un veselības apdrošināšanu. Tas Leonardam likās pareizi. Viņš vēl reizīti apmaisīja lēcu zupu. Gatavs!

Leonarda lēcu zupa.
Sastāvdaļas:
Lēcas
Puravi
Baltvīns
Garšvielas
Slepenā sastāvdaļa

Pagatavošana:
Puravus sagriež ripiņās, liek katlā, pielej baltvīnu, cepina, kamēr izjūk.
Pievieno verdošu ūdeni un lēcas. Vāra, kamēr izveidojas viendabīga masa.
Garšvielas pievieno pēc garšas. Pašās beigās – pievieno slepeno sastāvdaļu. Maisot sagaida, līdz uzmet pirmo burbuli, tad noņem no uguns un servē zupas šķīvī.
Dekorē ar purava lapas gulbīti un saldā krējuma pilienu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *