Emocionālais brīnumiņš.

Runā, ka padomju laikos nebija seksa, nebija geju, nebija citādi domājošo un nebija citādi darošo – nebija kreiļu. Es esmu kreile. Pirmās klases skolā man pagāja kā padomju skolēnam, oktobrēnam, kurš tēvijas vārdā nedrīkstēja būt kreilis, lai
būtu spējīgs pabeidzot skolu stāties pie darba galda rūpnīcā nenogriežot sev rokas un netaisot brāķi. Es atceros, ka skolā man izdevās noslēpties no skolotājas un tomēr rakstīt ar kreiso roku, bet mājās ne. Jo tur mēs bijām viens pret viens ar mammu. Es atceros, mamma jautāja: “Meitiņ, kāpēc Tu skolā tik skaisti raksti, bet mājās – kā ar vistas kāju?” Un man nācās atzīties, ka skolā es rakstu ar kreiso roku, bet mājās nākas ar labo.
Ja esat labrocis, pamēģiniet šajā brīdī uzrakstīt kaut ko ar kreiso roku. Uzrakstiet savu vārdu. Vai labi sanāca?
Nu re, man, kreilei, kreisās rokas rokraksts ir saglabājies trešās klases līmenī – apmēram tik ilgi man izdevās slēpties un rakstīt ar kreiso roku, pēc tam es vienkārši pārstāju pretoties un cīnīties un pārgāju uz labo roku. Tagad es drīkstu izvēlēties, bet es tomēr rakstu ar labo. Stokholmas sindroms laikam. Varu rakstīt arī ar kreiso, bet pēc rakstījuma šķiet, ka rakstītājs būtu trešās klases skolnieks. Prasme palika tur, apmēram 8 gadu veca bērna līmenī.
Emocionālais infantilisms varētu būt tad, kad cilvēkam emocionālā attīstība ir tieši tādā pašā veidā vardarbīgi apturēta kaut kad zīdaiņa vai ļoti maza bērna vecumā, kad viņš tiek pasargāts no ārpasaules,
no realitātes,
no Kārļa Vērdiņa dzejoļiem,
no Sarkangalvītes un
no valsts bērnudārziem,
skolām,
no valsts slimnīcām,
no apziņas, ka kaut ko nav iespējams nopirkt,
no spējas saprast, kas ir kompromiss,
no apziņas, ka visi cilvēki ir cilvēki,
no emociju dažādības,
no šiem elles vēstnešiem zemes virsū, kas sagrauj un izposta trauslo ziepju burbulīti, kurā cilvēks dzīvo savus (parasti) pirmos un dažreiz arī daudzus sekojošos dzīves gadus. Tad viņš iziet pasaulē kā tāds brīnumiņš un iepriecina apkārtējos ar savu pusfabrikāta būtni.
Kā lai viņš pazītu pasauli, ja ir redzējis to tikai pa logu?
Es nesen satiku tādu cilvēku, un viņš man lika justies kā citplanētietei.
Saprotiet mani pareizi, man nav pretenziju, man ir 40.
Bet es vēl neesmu beigusi brīnīties.
Paldies manai māmulītei 🙂

Kas cilvēkiem galvās?

Lai arī mūsdienu tehnoloģiju, likumu, noteikumu, tiesību un pienākumu formālie akti ir sasnieguši cilvēces vēsturē nebijušu līmeni, reizēm, lai saprastu situāciju valstī, nav nepieciešami apjomīgi statistikas dati un likumu zināšana. Reizēm pilnīgi pietiek ar interneta pieslēgumu un profilu Facebook. Publiski pieejama informācija precīzi atspoguļo – kas notiek Latvijas iedzīvotāju prātos.
Izrādās, tur nav nekā par neesošo valdību, pašvaldību nedienām vai uzbrūkošo gripu, kas tad tur īsti ir?
Šī gada izskaņā esam salīdzinājuši aktualitātes, kuras pauduši cilvēki Facebook grupās “Labi dzīvot Āgenskalnā” un “Mārupes info”. Neatklāsim, kuri ieraksti publicēti kurā grupā, jo tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, liekot roku uz sirds varam apgalvot, ka abās šajās grupās, lai cik tās būtu atšķirīgas, dominē vienas un tās pašas tēmas ieraksti – pazuduši un atrasti sunīši un kaķīši! Brīnījāmies, ka nebija neviena pazuduša papagaiļa vai, piemēram, cūkas, kā tas piedienētos šajā gadā, bet no tā varam secināt, ka cūku īpašnieki pret saviem mīluļiem izturas daudz atbildīgāk un neatstāj tos bez uzraudzības.

1. grupa

1. Lūdzu iesakiet ledusskapja remonta meistaru.
2. Pazudis kaķis. Oranžs ar baltu vēderu. Mīļš un jauks raksturs, nav agresīvs.
Atsaucas uz vārdu: MIAU-MIAU!
3. Labvakar! Sakiet lūdzu, vai bibliotēka N ielā 26 nav slēgta? Un vai mūsu rajonā ir vēl kāda? Paldies!
4. Mīļie kaimiņi! Ļoti meklēju palielas kartona kastes, var būt lietotas!
5. Vai kādam nav iepriekšējās mājas bilde. N ielā 23, tur man senči dzīvoja, kā īrnieki.
6. Vai mūsu rajonā dzīvo kāds prasmīgs zīmētājs, kas varētu pārzīmēt fotogrāfiju?
7. Vai kādam ir bijusi pieredze ar kristību organizēšanu mūsu rajona luterāņu baznīcā?
8. Sveiki. Vēlos īrēt vienistabas dzīvokli šajā rajonā līdz 200€.
9. Čau kaimiņi. Vai kads varētu barterī aizdot zaķu masku 1.5g vecam puišelim. Paldies jau iepriekš par piedāvājumiem.
10. Sveiciens kaimiņiem! Šodien gatavoju paciņu “Eņģeļu pastam” un viena no vēlmēm sarakstā ir žurnāli par tehniku un mūziku, tā kā veikalā to ir tik cik ir, tad jautājums jums, varbūt kādam ir aizķēries mājās kāds žurnāls un būtu gatavs to noziedot labam mērķim?
11. Vai kādam mājās nav nevajadzīgi sveču pārpalikumi? Es labprāt tos paņemtu.
12. Sveiciens visiem! Varbūt mūsu starpā ir kāds, kam noderētu trīs maisi ar kaltētu maizīti?
13. Atdodu tahtu…izvelkama. Saliktā veidā 1.40 m ,bet izlaista 1.80 m, platums 70. Mazlietota.

2. grupa

1. Labdien! Lūdzu, iesakiet labu suņu frizieri. Jorkšīras terjeram – meitenītei.
2. Ja kāds atradis baltu iphone 6 pie N ielas 26, lūdzu dodiet ziņu. Būšu ļoti pateicīga!
3. Nāc relaksēties uz limfodrenāžas procedūru…
4. Labvakar! Lūdzu iesakiet meistaru, kas varētu iebūvēt trauku mašīnu jau esošā virtuves iekārtā. Trauku mašīna meistaram pašam jānopērk, naudu iedošu!
5. Vai kāds mūsu rajonā veic uzacu tetovēšanu matiņu tehnikā?
6. Gribu iepazīties ar “zelta rokām” mūsu rajonā, nepieciešams dzīvoklī šo to saskrūvēt, uzlikt krampīti un vēl līdzīgi mazi darbiņi. Nepieciešami instrumenti un pozitīvs nosakaņonums.
7. Lūdzu, iesakiet, kur mūsu rajonā iespējams pasūtīt visgaršīgākās tortes?
8. Meklēju vokālo pedagogu mūsu rajonā vai tuvumā.
9. Meklēju kādu, kurš varētu palīdzēt sakopt dzīvokli uz svētkiem.
10. Sveicināti. Vai kāds var ieteikt mūzikas centra un TV speciālistu, kurš varētu auditēt esošo skaņu un TV iekārtu, lai to atjaunotu ar laikmetīgāku aparatūru.
11. Sveikas mammas un tēti, kādi ieteikumi par Privātajiem BD.
12. Pie N ielas 13 atrastas Audi atslēgas.
13. Sveiki, meklēju uzticamu cilvēku, kas veic uzkopšanas darbus/ ģenerālās tīrīšanas dzīvoklī.

Vidusmēra inteliģenti.

Vajadzības dzīta, noskrējusies pa Āgenskalnu nolēmu apbalvot sevi ar kafijas tasīti kādā no vietējām kafejnīcām. Tieši pa rokai gadījās “Lapsas māja”, normāla vieta, kur, ja paveicas, var atrast vietu pie loga, lai nebūtu visu kafijas dzeršanas laiku jāskatās telefonā. Ja vietu pie loga tomēr neizdodas dabūt, tad izglābj grāmatu plaukts, kas tur ierīkots tādiem frīkiem kā es.

Ieeju. Cilvēku šoreiz daudz, brīvs tikai viens galdiņš, bet pie kases trīs cilvēku rinda. “Lai jau būtu,” es domāju, atpogāju mēteli un iestājos rindas galā. Visi izskatās tādi paši vidusmēra inteliģenti, kā es, kas nejaucas viens otra dzīvē un klusi malko kafiju cenšoties pat ar skatienu neaizskart cita cilvēka auru.
Blonda dāma, kas sēž viena, pēkšņi pievērš uzmanību ar skaļumu no sava telefona – visticamāk ieslēdzies kāds video, droši vien netīšām. Paiet minūte, telefons joprojām dārd, visi vidusmēra inteliģenti, tajā skaitā es, nosodoši paskatās uz sievieti un klusējot pauž savu neapmierinātību, turpinot darīt ko nu mēs katrs darām. Simpātisks onkulis brūnā vējjakā ar Šerloka Holmsa cepurīti beidzot neiztur uz pieiet pie blondās dāmas.
“Lūdzu, izslēdziet telefona skaņu, nav iespējams dzirdēt neko citu!”
Visiem vidusmēra inteliģentiem par lielu pārsteigumu dāma atbild:
“Tā nav mana problēma!”
Brūnais onkulis nebija gatavs kam tādam, viņš jau bija pusceļā atpakaļ uz savu vietu, kad kā dunci mugurā saņēma šo drausmīgo nevidusmēra atbildi.
“Tas ir kā?! Tā ir jūsu problēma! Lūdzu, izslēdziet skaņu vai uzlieciet austiņas! Nekavējoties!” Brūnais onkulis šokēts izdvesa, ātri nomierinādamies, jo emocijas, kas viņā uzvirmoja, galīgi vairs nebija mērenas un tas mums, vidusmēra inteliģentiem, nav nekas ierasts, ne arī patīkams. Visi apmeklētāji centīgi izliekas, ka ir tik aizņemti savās domās, ka nemana ne dāmas telefona dārdēšanu, ne arī vārdu apmaiņu, tikai pārdevējas acīs redzamas nelielas bailes, sak, nedod, Dievs, būs jāiejaucas un kaut kas jārisina.
“Допивай свой кофе и беги отсюда, пидар старый!” dāma pateica mierīgā, bet diezgan pārliecinošā tonī un visi, kas vēl nebija ieurbušies ar skatieniem telefonā, tagad steidzami sāka meklēt tur ļoti svarīgu informāciju.
“Lūdzu, vienu kruasānu, to vakardienas, par 50 centiem,” teica brūnais onkulis sapratis, ka viens no apmeklētājiem nav vidusmēra inteliģents un uzgrieza pārējiem muguru.
Es aizvēru mēteli un izgāju ārā, pārāk daudz emociju vienai mazai kafejnīcai, labāk nopirkšu kafiju avīžu kioskā.

Brālis lietuvietis.

Sēžu pilnīgā klusumā, dzirdu, kā žagatas žadzina dārzā, jūtu laimi un smeldzi vienlaicīgi. Domāju par laika ritumu.
Zvana telefons.
“Labdien,” klausulē saka. “Vai jums ir laiks sarunai?” Puisis ar žiglu balsi, runā krievu valodā, numurs Lietuvas.
“Ir,” saku. Jo laika ritums, saprotiet.
“Jūsu telefonu ģenerēja mūsu sistēma. Vai esat kaut ko dzirdējusi par biržu un noguldījumiem?”
“Neko daudz,” saku.
“Es Jums piedāvāju izdevīgi investēt naudu,” puisis nevelk garumā. Man tas patīk. Small talk man nepatīk. Jo laika ritums. Bet, neskatoties uz to, ka stils man patīk, mana atbilde ir:
“Nnnnē, paldies.”
“Tas ir ļoti izdevīgi!”
“Tomēr, nnnnē, es no tā neko nesaprotu un šādas lietas izvērtē mans vīrs.” Man kā pārdevējam ļoti interesanti, kā lietuviešu puisis tiks ārā no šī.
“Kā es varu sazināties ar Jūsu vīru?” Ļoti pareizs gājiens, jāmeklē pieeja lēmuma pieņēmējam.
“Jūs nevarat sazināties ar manu vīru, viņš pats sazinās, ar ko viņam vajag, kad viņam vajag,” saku.
“Tas te tā nenotiek! Viņš nevar ar mums sazināties, viņam nav tādu kontaktu, piedāvājums ļoti izdevīgs! Jūs domājat katrs dunduks var mums piezvanīt?”
“Nekļūstiet rupjš,” saku.
“Es neesmu rupjš, tie ir reāli fakti!”
Es nolieku klausuli, jo man vairs nav laika. Es pati arī rīkojos rupji, noliekot klausuli, tātad balanss nav izjaukts. Un laiks joprojām rit. Bet patīkami, ka brālis lietuvietis izsita mani no galaktisko skumju fāzes, jo man vairs nav laika – jāskrien uz bērnudārzu pakaļ mazajam, viņam šodien pirmā diena. Nez kā viņam tur iet, manam mazajam zvārgulītim.

Miestiņš.

Oskars Miestiņš nebija īpaši gudrs, ne arī īpaši skaists. Viņš nepabeidza skolu un no peļņas Īrijā atgriezās tieši pēc 5 mēnešu prombūtnes. Oskars nevienam neko nepaskaidroja, uz Īriju vairs nebrauca, atsāka darbu vietējā galdniecībā. Godīgi sakot, nevienu tā īsti nemaz neinteresēja, kas Īrijā notika ar Oskaru Miestiņu, jo viņš nebija īpaši gudrs, ne arī īpaši skaists. Tomēr kaut kas kopš brauciena bija mainījies – Oskars katru dienu stundām ilgi pazuda piemājas pagrabā. Viss ciems runāja, ko gan stundām ilgi var darīt pagrabā, gudri netika. Kad ciema ballē Oskars ieradās ar paprāvu mučeli, daži smīnēja, daži brīnījās, daži izlikās, ka to jau paredzēja, daži nopūtās, sak, tomēr dzert grib!
“Pašbrūvēts kvass!” Oskars lepni teica un nolika mucu uz galda. Cieminieki nogaršoja un atzina – pilnīgi normāls kvass!
Kopš tās dienas Oskars Miestiņš tika uzskatīts par līdzvērtīgu ciema sabiedrības locekli.

Slimnīcas stāsti. Pirmais.

30. jūlijs.
Esam slimnīcā. Elziņai lauzta roka.
Tas notika Liepājā, pirmo reizi palaidu viņu spēlēties tur, kur pati neredzu, kopā ar paziņas lielajām meitām. Un tad tas notika. Man ir grūti sev to piedot. Vīrs saka, ka dzīvē tā gadās, bet sirds nežēlīgi sāp. Izsaucām ātros, aizveda uz traumām, uzreiz arī pateica, ka lauzts un būs nepieciešama korekcija. Reāli tā ir operācija. Reāli tā ir pilnā narkoze.
Radinieku reakcija uz ziņu:
“Labi, ka seja vesela, viņa taču ir sieviete!”
“Labi, ka kreisā roka, bērniņš vismaz varēs paēst!”
“Nabaga bērniņš! Ģipsis šajā karstumā!”
Un tādā garā.
Elziņas ārstējošais ārsts – ļoti laipns un ļoti briļļains, Dr. Lapa – uztveru to kā labu zīmi, jo uzvārds tāds pats kā mums. Rīts bija trauksmains, jo ļoti daudz neziņas, skaidrs tikai viens – ir jāpaliek slimnīcā.

31. jūlijs.
Mūs pamodināja 7os. Operācija nolikta 11:30, reāli sākās 12os. Pirms tam Elziņai iedeva tableti, kas viņu pilnībā apdullināja, viņa jautāja, kāpēc lampa ir atlidojusi, kāpēc man ir divi deguni, viņa daudz runāja arī pēc tam, bet saprast nebija iespējams.
Operācijai vajadzēja ilgt 40 minūtes, tā teica māsiņa. Elziņu atveda pēc pus otras stundas. Pretēji solītajam, Elziņu atveda jau pamodušos, bet narkozes dēļ pilnīgi neadekvātu. Viņa skaļi kliedza, teica, ka sāpot roka, viss kreisais sāns noliets ar jodu.
Biju šokā. Ja vīrs nebūtu bijis klāt, es būtu zaudējusi savaldīšanos, vēl ilgi iekšēji trīcēju, jo skats bija tāds, kā filmās par dēmonu izdzīšanu. Mana klusā, pieklājīgā, mīļā meitenīte ķērca un mēģināja izvelt no gultas savu ļengano, balto ķermenīti. Viņa lamāja slimīcu, lamāja māsiņas, gultu, visu pēc kārtas.
“Man nepatīk šī slimnīca!”
“Gulta ir garlaicīga!”
“Kāpēc es nevaru dzert ūdeni?!”
“Man garšo ūdens!”
“Es gribu mājās, man te nepatīk!”
“Slimnīcā nav forši! Slimnīca ir stulba!”
“Man nepatīk gulēt! Es gribu staigāt!”
Un tādā garā. Tas mani savā ziņā iepriecināja, es redzēju, ka viņa nav nobijusies, bet ir nikna un gatava cīnīties, atšķirībā no manis. Es viņai blakus jutos bezspēcīga un nobijusies.
Viņa kliedza ilgi un skaļi, tā, lai visa nodaļa zinātu viņas domas. Es sēdēju viņai blakus, glaudīju rociņu un valdīju asaras. Mans mazais putniņš. Es nevarēju nevienam piezvanīt un izkratīt sirdi, jo zināju, ka sāksies asaru plūdi, līdzko sākšu par to runāt.
Mans mazais putniņš bija tā izslāpis, gaidīju viņas pamošanos, lai beidzot varētu iedot atdzerties. Līdz šim drīkstēju dot tikai pa malciņam un ar vatīti slapināt viņas lūpas. Viņa tiešām kā mazs putniņš centās piesūkties vates pikucītim un dabūt pēc iespējas vairāk ūdens lāšu.
***
Bērniņš pamodās. Pirmais jautājums – kur ir tētis?
Laikam neatceras, ka tētis pirms un pēc operācijas bija šeit.
Otrais jautājums – vai var dabūt pretsāpju sīrupiņu, ļoti sāpot rociņa.
Māsiņa apgalvo, ka ir iedots tik daudz zāļu, ka nekas sāpēt nevarot. Elziņa ar grūtībām aizmieg.
***
Bērniņš pamodās adekvāts, mierīgs, izsalcis. Apēdām jogurtu, padzērāmies ūdeni. No operācijas viņa neko neatceras.

1.augusts.
Vakar mani nervi bija uz robežas. Šodien tie ir tālu aiz robežas. Naktī sāku raudāt, nevarēju apstāties. Mans vienīgais mierinājums – mana Elziņa, mans mazais profesors, mans stiprais plecs. Nervi uzdod, jo ārsts tā arī neatnāca, es nezinu, kā gāja operācijā, nezinu, kas tur notika, kas notiks šodien. Kad Elziņa aizmiga, izgāju gaitenī izraudāties. Pienāca viena māsiņa, pajautāja, vai man viss ir kārtībā, mans autopilots atbildēja, ka jā. Māsiņa aizgāja.
Atnāca cita māsiņa, norāja mani, ka esot bezatbildīgi šādā situācijā izrādīt bērnam savas emocijas. Saprotu. Saņemos. Ik pa laikam skaidroju Elzai, ka dažreiz raudu, jo esmu ļoti nogurusi. Ap 4iem no rīta tomēr piekritu iedzert nomierinošas zāles, bet tās mani nenomierināja. Man palīdz tikai sadusmošanās un niknums. Un Elza. Lai arī naktī slikti gulējusi, viņa rītu iesāk ar joku.
“Mammu, kāpēc mana roka ir oranža?”
Saku, ka tas ir jods.
“Idijods!”

2. augusts.
7:30.
Šodien es gribētu doties mājās. Bet es nedrīkstu domāt par to, ko es gribu, jo tad man ir jāraud. Es nedrīkstu domāt arī par to, ko es negribu, jo tad man ir jāraud. Ja es atceros pēdējo dienu notikumus – man ir jāraud. Ja es padomāju par nākošo dienu notikumiem – man nāk raudiens. Raudāt gribas visu laiku. Man ir jādomā par ko citu. Par mazo bezmātes meitenīti no Daugavpils.
Mazā bezmātes meitenīte no Daugavpils, kas uz Rīgu atbraukusi ar autobusu, nāk man ļoti tuvu klāt, tik tuvu, ka gribas raudāt. Blakus gultā meitene ir tik mākslota un deminutīva, ka es iekšēji raudu nepārtraukti.
**
Dr. Lapa atnāca un pateica, ka Elzas rentgens ir labs un šodien mūs izrakstīs. Uzzinot šo faktu man atkal gribas raudāt.
Bezmātes meitenīte no Daugavpils vakar aizmiga pati pirmā un krāca kā milzīgs lācis. Viņa ir kā tanks un viņa nāk man ļoti tuvu klāt. Sākumā man bija viņas ļoti žēl. Kad iedomājos, ka vecākiem nav laika vai iespēju pašiem atvest bērnu uz slimnīcu, sirds plīsa. Tagad ir savādāk. Jau pirmajā dienā bezmātes meitenīte no Daugavpils atpūtas telpā savāca visas krāsojamās lapas un nesaplēstās grāmatas un pārējiem bērniem, kas spēja vēlēties krāsot vai lasīt – bija jānāk pie viņas un jādabū audience un labvēlība. Ja Blaumanis būtu dzīvs, viņš noteikti uzrakstītu noveli par šo meitenīti. Es tajā būtu neitrālais, garāmejošais tēls. Nē, patiesībā Blaumanim jau ir tāda novele, saucas “Nezāle”. Apmēram tā es to iedomājos.
***
Pirmajā dienā bija traumējoši dzirdēt, kā te raud bērni. Šodien tas ir vienkārši fona troksnis, jo tik daudz reižu tas krupis ir norīts un ir pārkāpts norītajam krupim pāri un ir skaidrots Elziņai, kāpēc nevajag raudāt, kad pašai negribas neko citu kā kaukt un ļauties, lai kāds pažēlo. Es saprotu, ka nekā šausmīga te nav, ka padomju laikos bija daudz trakāk, attieksme bija sliktāka un tiesību bija mazāk, bet citu cilvēku sāpes ir tikai vārdi, mūsu pašu sāpes ir sāpes.
Izrakstīšana sākas no plkst. 12:00. Tagad ir plkst. 10:00. Šīs būs divas ļoti garas stundas.

Viņa būs rakstniece.

“Tie saldie gurķi ir pārāk skābi, tie ir marinēti?”
Tā viņa runā. Viņa katru dienu mani pārsteidz reizēm ar savu kosmisko pārgalvīgumu un reizēm ar absolūto racionalitāti.
“Ko Tu gribētu redzēt sapnī?” es jautāju kaut kad pirms gulētiešanas.
“Kas rādīsies, tas rādīsies, tur neko nevar gribēt,” viņa man saka.
Vienu vakaru mēs pārrunājam mūsu kaķa neseno nāvi. Kaķis bija slims. Ļoti slims. Tam nebija nekādu izredžu izdzīvot, tāpēc, tam bija jākļūst par iemidzināto kaķi.
“Vai Tu zini, ko nozīmē būt iemidzinātam?” es viņai jautāju. Viņa ilgi domā, es redzu, ka viņa zina atbildi.
“R.I.P. kaķis,” viņa man saka.
“Vai Tu zini, ko nozīmē “R.I.P.?” es turpinu.
Viņa atkal brīdi padomā: “Really impressive person”.
Man ir grūti nesmaidīt pat šādā brīdī.
Esmu pārliecināta, ka viņa būs rakstniece.

Kaimiņš

Pirmdiena.
Zvans pie durvīm.
Nelielā izbrīnā ceļos kājās, kurš var nākt pie manis darba dienas rītā? Droši vien kartupeļus piedāvās vai namu pārvaldnieks veic aptauju par vēlamo karstā ūdens temperatūru.
Durvju actiņas man nav, tāpēc nākas paļauties uz cilvēku labvēlību, ja gribu uzzināt, kas tur ir.
“Sveika! Esmu Tavs kaimiņš no pirmā stāva.”
“Jā, lūdzu?”
Ļoti interesanti. Vienmēr ir interesanti satikt jaunus cilvēkus, īpaši, kad esmu pieticīgā mājas halātā un fonā nesaklāta gulta, nestandarta situāciju jaunu cilvēku iepazīšanai. Mērenu emociju cilvēki novērtē katru adrenalīna devu.
“Atvainojos par traucējumu, vai nevarētu aizņemties pāris tējkarotes kafijas? Saprotu, cik tizli tas izklausās, bet vakar nepamanīju, ka beigusies, reāli nevaru bez kafijas pat uz veikalu aizvilkties.”
Tas man ir saprotams, iekšā neaicinu, virtuvē sameklēju pustukšu kafijas paciņu un piešķiru kaimiņam. Uz veselību!

Otrdiena.
Zvans pie durvīm.
“Jā, lūdzu?”
“Te kaimiņš.”
Veru vaļā, kafijas man daudz.
“Atvainojos atkal, piedod, ka traucēju. Es gurķus atnesu, vecāki atveda, man vienam par daudz, paņem! Tu biji laipna pret mani, paņem.”
Samulstu, gurķu man arī daudz, bet jādod cilvēkam iespēja tikt vaļā no parāda sajūtas.
Pasmaidu, pasakos, aizveru durvis, sāku taisīties uz darbu.

Trešdiena.
Zvans pie durvīm.
Zinu, ka tas ir viņš. Nez kas šoreiz ir, tīri vai interesanti.
“Es pamanīju, ka Tu neaizgāji šodien uz darbu…”
Es pēkšņi sajūtu, ka mans mājas halāts ir tiešām pieticīgs.
“Jā…es..” sāku stostīties. Bet tad saņemos, “Jūs kaut ko vēlējāties?”
“Jā.. tas ir nē! Es vienkārši pamanīju, ka Tu neaizgāji šodien uz darbu, vakarā taču pārradies, bet no rīta neaizgāji, tad nu.. vai mēs varam pāriet uz “Tu”?”
“Es nezinu,” paspruka tīra patiesība.
“Tu nedomā, es esmu normāls cilvēks, vienkārši – vecāki no laukiem atveda ļoti daudz gurķu, es viens netikšu galā – negribi?”
“Jūs jau man vakar atnesāt, atceraties?”
“Tad negribi pāriet uz “Tu”?”
Sirds dziļumos es negribu, bet man vienkārši kauns uzreiz atzīties. Jāpiestrādā.
“Nu.. varam, kā Tevi vispār sauc?”
“Uldis.”
“Prieks iepazīties, Uldi. Bet gurķus gan nevajag, neesam tikuši vēl galā ar vakarējiem. Visa ģimene ēda, bet vēl pāri palika.”
“Skaidrs, nu neko tad, tiekās!”
Aizveru durvis. Paldies Dievam.

Ceturtdiena.
Zvans pie durvīm.
Godīgi sakot negribas vērt vaļā, es jau zinu, ka tas ir kaimiņš. Bet viņš noteikti arī zina, ka es esmu mājās. Bet nu un tad? Varbūt es guļu? Varbūt es esmu dušā? Kāpēc man vispār kaut kas būtu jāpaskaidro. Zvanīšana turpinās. Kāpēc man ir kauns neizpatikt? Es to nesaprotu, bet pret savu gribu eju atvērt durvis un laist iekšā lielo nezināmo.
“Čau, te Uldis!”
“Jā, Uldi, labrīt,” tēlotā aizņemtībā atņemu sveicienu.
“Tu mani atvaino, saproti… mēs vakar it kā iepazināmies, es esmu Uldis un tā…”
“Jā, atceros, atceros,” saku.
“Saproti, Tu nepārproti mani, es esmu normāls cilvēks. Saproti, mēs it kā vakar iepazināmies, es esmu Uldis, bet Tu savu, savu vārdu Tu man nepateici!”
“Dane mani sauc.”
“Dane, ok, saprotu, Dane, nu tad jauku dienu, es vairs netraucēšu,”
“Mhm, jauku dienu,” saku verot ciet durvis.

Piektdiena.
Uldis nenāk.

Sestdiena.
Uldis nenāk. Nez vai viņam viss labi?

Svētdiena.
Zvans pie durvīm.
Vīrs atver, dzirdu, ka notiek saruna.
“Dane, pie Tevis,” vīrs nosaka, bet paliek turpat priekštelpā.
Nostājos viņam blakus, iepretim atvērtajām durvīm, aiz kurām stāv mans Uldis.
“Dane,” viņš lēnām saka. “Dane, lūdzu, piedod man…. es Tev meloju.”
Gan manā, gan vīra sejā jaušams izbrīns, pieņemu, ka par pilnīgi dažādām tēmām, bet izbrīns ir abiem.
“Par ko?!”
“Tos gurķus. Man tos gurķus vecāki neatveda. Es pats nopirku. Tirgū!”
“Kādus gurķus?” vīrs klusu jautā.
“Otrdienas gurķus,” es saku.
“Kas ir otrdienas gurķi?” vīrs stieg nesaprašanā.
“Es Tev vēlāk izstāstīšu.”
Tikmēr Uldis, patiesības šaustīts, ir tuvu asarām.
“Piedod man,” viņš izmoka.
“Es Tev piedodu, Uldi,” saku, jo nezinu, ko citu teikt.
“Visu labu,” viņš saka un iet lejā pa trepēm kā nogrēkojies kucēns.
Es viņu dažreiz satieku kāpņu telpā. Strupi sveicinās, bet acīs neskatās.

Tev ir laiks?

Gandrīz katru dienu es saņemu spamu no nezināmiem Āfrikas Azimutiem: vai vēlaties monetizēt savu blogu? Mēs jums palīdzēsim! Katru reizi gribas atbildēt: PASARG DIEVS manu blogu no monetizēšanas, kurš radītājs grib savu radījumu sadalīt sīknaudā?

Visiem tiem, kas tic, ka laiks ir nauda, vēlos laipni atgādināt, ka laiks nav nauda. Laiks nevar būt nauda, jo laiks ir laiks un nauda ir nauda, šīs divas parādības ir savstarpēji ļoti tālas un nesaistītas. Ja jums ir nepieciešams, varat uz brīdi pārtraukt lasīšanu un padomāt par to, kā laiks nav nauda.
Tikpat labi mēs varētu teikt, ka laiks ir māja, glezna, cepumi, bērns, kārtība vai laime – jebkas, kā sasniegšanā mēs savu personīgo laiku esam gatavi ieguldīt. Nesen publiskā lekcijā zināms psihologs teica: cilvēka dzīvē var būt tikai divas prioritātes. Bērnam – jaunu zināšanu iegūšana, bet pieaugušajam – pašrealizācija. Kurš no mums kurā brīdī pārvēršas no bērna par pieaugušo, ir ļoti individuāli. Jaunu zināšanu iegūšanai un pašrealizācijai nepieciešams tikai laiks. Vai jums ir laiks?

Stāsts par Leonardu.

Leonards bija laimīgs. Lēcu zupa kūpēja katlā. Viņš, viegli iesvīdis, ierastām kustībām maisīja virumu. Šī bija viena no mīļākajām viņa darba dienas daļām, laimes nojausma pirms pašas laimes, kā mīļākā skatiens pirms kaislīgas mīlēšanās. Viņš bija laimīgs. Viņš zināja, kas sekos, bet vēl bija laiks, vēl bija nedaudz laika, kamēr virtuvē būs tikai viņš, garšvielu burciņas, produktu kaste, sagrieztie puravi un mutuļojošā masa.
Nez, vai viņa mamma jutās tikpat laimīga, vārot šo pašu zupu nenosakāmi senā pagātnē nenosakāmi tālā pieRīgas ciematā? Bērnībā šī nebija Leonarda iecienītākā mammas gatavotā maltīte, viņš labāk atcerējās, ar kādu prieku vicoja iekšā ceptus kartupeļus ar ceptiem burkāniem. Maza tauku pilīte tad tecēja gar vaidziņu. Viņš vēroja, kā mamma vēro viņu ēdam un arī toreiz bija laimīgs – viens pats kopā ar mammu, kartupeļiem un burkāniem.
Leonards atšķīrās no citiem bērniem – viņā nebija ne miņas no niķiem un spītības, laime staroja no viņa kā no degošas svecītes. Tomēr – vecāki bija nobažījušies par bērna attīstību – lai arī viss liecināja, ka ar puiku viss ir labākajā kārtībā – vārdus no viņa izspiest nevarēja – zēns nerunāja, nemaz. Vēlāk gan izrādījās, ka arī tas bija no lielas laimes. Tas atklājās neilgi pirms Leonarda trešās dzimšanas dienas un notika tā: kad vecāki puiku kārtējo reizi tiranizēja ar aicinājumiem: “Pasaki ērglis!”, tad zēns mierīgi atbildēja: “Man tāda vārda mutē nav.”

Leonards atmodās no pārdomām, viņa iekšējais pulkstenis juta, ir laiks pievienot šķeltos zirņus. Leonarda darba vieta – viena no Berlīnes iecienītākajām hipsteru ēstuvēm, vīna veikalu ķēdes vegāno uzkodu filiāle drīz atvērsies, apmeklētāji baudīs Leonarda vārīto lēcu zupu un citus ēdienus, stenēs no labsajūtas un nāks uz virtuvi, lai pateiktu, cik lieliski viņš ir licis justies visu šo mākslinieku, brīvdomātāju, hipsteru garšas kārpiņām. Pa ceļam tiks aplaimoti arī daži, kas nāk uz šo vietu tikai tāpēc, lai būtu visu šo mākslinieku, brīvdomātāju un hipsteru tuvumā, it kā atšķirīgums varētu pielipt. Vēl viņi parasti vēlējās pateikt, cik lielisks pavārs Leonards ir. Cik brīnišķīgs pavārs viņš ir. Cik burvīgs pavārs viņš ir. Ai, kā viņi kļūdījās. Leonards tiešām bija lielisks, brīnišķīgs un burvīgs, bet – viņš nebija pavārs. Leonards nebija konditors. Leonards nebija pat virtuves strādnieks. Leonards bija mākslinieks. Viņš bija mākslinieks sirdī, galvā, pirkstos, matos, darbos, profesionālajā dzīvē un arī virtuvē. Leonards bija mākslinieks, kad pēc vienas birojā nostrādātas dienas viņš sev un draugiem pateica: “Tas bija drausmīgi! Es nevaru to izturēt. Viss, es tur ne par kādu naudu neatgriezīšos!” Leonards bija mākslinieks pat tad, kad dzimtajā ciematā, būdams padsmit gadus vecs, sapucējies vārītā džinsu kostīmā skolas zālē lūdza meitenes dejot skanot KLF. Viņu par mākslinieku nepadarīja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, vai iedvesmojošu grāmatu lasīšana. Viņu par mākslinieku padarīja pats Dievs brīdī, kad viņa izteikti konservatīvie vecāki sadomāja pirmo reizi dzīvē pamīlēties nevis savā guļamistabā, bet mašīnā – pa ceļam no laukiem uz mājām. Tā radās Leonards.
Kādreiz Leonards pats nesaprata – kā viņš te nonācis šajā dīvainajā kafejnīcā? Pavārs? Pēc izglītības Latvijas Mākslas Akadēmijas vizuālās komunikācijas mākslinieks. Viņa vienīgā pavārmākslas skolotāja bija mamma un vecpuiša dzīvesveids.
Kā nonācis no Rīgas Berlīnē, to viņš apzinājās līdz sirds dziļumiem. Tā bija apzināta vientulības izvēle. Vientulība, kuras Rīgā bija pārāk daudz. Vientulība, kuras Rīgā nebija nekad un nekur. Leonards bija laimīgs Rīgā. Viņš bija divkārt laimīgs Berlīnē, lai arī ierodoties viņš vācu valodā varēja pateikt šādus: danke, wurst, ausgezeihnet un Ich habe zwei Babe gefucht, kas ikdienā bija reti izmantojams.

Ubermorgen atvērās, Leonards salika uz letes kāpostu sējumus, mīlīgās biešu – kliju kārtojumu burciņas un krešu dīgstus. Lēcu zupa vēl atpūtās katlā, drīz pārējiem ēdieniem pievienosies arī tā. Brīnišķīgā smarža, brīnišķīgā krāsa, brīnišķīgā garša, brīnišķīgā zupa – tā bija sagādājusi Leonardam tik daudz patīkamu brīžu. Leonarda vecmammas lēcu zupa bija iekļauta Ubermorgen zelta recepšu sastāvā. Tā bija zupa, par kuru saņemts visvairāk atsauksmju un komplimentu visā kafejnīcas vēsturē. Pateicoties Leonardam un šai lēcu zupai Ubermorgen radās tradīcija, ka pēc ēšanas apmeklētāji drīkstēja nākt virtuvē, lai paspiestu pavāram roku un pateiktu viņam atzinības vārdus. Viņam kā māksliniekam tas bija ārkārtīgi svarīgi – sadzirdēt, ko publika domā par paveikto un novērtē to. Šajā ziņā mākslinieka darbs ir nepateicīgs, kā Rīgā, tā Berlīnē un citur pasaulē. Cilvēki mūsdienās labprāt šķiežas ar naudu, bet viedokļu viņiem ir žēl. Īpaši pārdomātu, neviltotu, īstu un labdabīgu viedokļu. Īpaši tādu viedokļu, kuri izteikti caur muti. Par mākslas darbiem, kas iekļūst patērētāja asinīs. Cilvēki saka, ka pauž savu atzinību nopērkot ieejas biļeti, atzīmējot “like”, apmeklējot pasākumu. Tas Leonardam nelikās pareizi.

Leonards mīlēja mākslu. Varbūt mīlestība uz mākslu padarīja viņu imūnu pret atkarībām no jebkādiem citiem kārdinājumiem. Mīlestība uz mākslu no mājīgā un visai labiekārtotā Rīgas dzīvokļa atvilināja Leonardu uz Berlīni. Jau pirmajā nedēļā viņš tika pie VJ projekta klubā Berghain. Tik ātra un veiksmīga mākslinieciska darba atrašana radīja viņā iespaidu, ka Berlīne viņu sagaidījusi ar atplestām rokām un kājām un māksla atbild viņam ar kaislīgu pretmīlu. Turpat klubā viņš satika Jakobu – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Leonards nebija gejs, bet puiši viņam patika. Jakobs aicināja apmesties pie viņa, kamēr Leonards sameklēs sev mājokli. Tā laipnība pārvērtās par kopdzīvi, par kaut ko kas izskatījās pēc mīlestības. Leonards bija laimīgs. Kaislīga siekaliņa tecēja gar vaidziņu un viņš vēroja kā Jakobs ir laimīgs, vērojot viņu. Katru dienu.

Pirmais Ubermorgen apmeklētājs izvēlējās biešu kārtojumu, sēņu groziņu un oolong tēju. Lai tā būtu, Leonards nekur nesteidzas, nāks nākošais un noteikti prasīs lēcu zupu. Viņš izslēdza plītī uguni un izgāja pagalmā uzsmēķēt. Vispār īpašnieki neatbalstīja pavāru smēķēšanu, bet Leonards bija īpašs gadījums. Tas Leonardam likās pareizi.

Leonards ievilka dūmu. Kā toreiz. Toreiz tā bija priekšpēdējā cigarete pēdējā paciņā. Toreiz jau divus mēnešus darbs bija beidzies, jauni darba meklējumi neveiksmīgi. Toreiz Jakobs bija palūdzis nekavējoties izvākties, pāris dienas pirms Jaungada svinībām. Leonards zināja, ka viņa vienīgais aicinājums ir māksla un viss cits ir pāri viņa spēkiem. Viņu nenomāca šķiršanās. Viņu nenomāca arī pēc pāris dienām atrastais aukstais, pamestais dzīvoklis, kur paziņas atļāva atstāt mantas, kamēr tiks atrasts jauns mājoklis. Viņu nenomāca obligātais ikmēneša rēķins par veselības apdrošināšanu, ko viņš nevarēja samaksāt. Leonards neuzskatīja 600 eiro mēnesī par lielu summu, bet viņš nevarēja to samaksāt, jo tas viņam nelikās pareizi. Pat ja viņam būtu šī summa, viņš nevarētu to samaksāt, jo pareizi tas nebija. Viņš vispār par to nedomāja. Viņš pārsvarā domāja par drausmīgo aukstumu, kas valdīja viņa pagaidu mājoklī.

Ielicis FB sludinājumu, ka meklē darbu un dzīvokli, Leonards izgāja ielās. Viņš lūdza Dievu un mākslu, lai sasilda viņu. Jakobs, lai arī labs cilvēks, bija uz brīdi sajucis prātā un izlicis Leonardu no viņu kopīgajām mājām pēc vairāku gadu laimīgas kopdzīves. Iemesls bija drausmīgs: Leonards nevarēja Jakobam atbildēt, kurp ved viņu attiecības. Iespējams, tas bija visparastākais pirmssvētku sentiments vai vēlēšanās jaunajā gadā apņemties kaut ko lielu, vienalga. Leonards nevarēja atbildēt uz tādiem jautājumiem, jo tas viņam nelikās pareizi. Jakobs to nesaprata. Tagad Leonards gāja pa ielu un domāja. Viņš nedomāja par to, kā salabt ar Jakobu. Viņš domāja par to, kā sasodīti auksto pagaidu dzīvokli sasildīt, lai varētu tur blakus savam čemodānam kaut vai pārlaist nakti. Bet dzīvoklī bija tikai Leonarda čemodāns un kamīns, vairāk nekā, nevienas pagales, pat neviena ķeblīša, ko varētu šoreiz sadedzināt, lai labākos laikos nopirktu vietā citu. Bija 2. janvāra nakts, kad Berlīnes centrā cilvēkam bez naudas atrast kurināmo – tas nelikās ne loģiski, ne iespējami. Leonarda roku un kāju pirksti bija stīvi no aukstuma. Pēdējā cigarete neaizsmēķēta rokās. Nebija drosmes aizsmēķēt, jo pēc tās nebūs vairs pilnīgi nekā, pie kā pieturēties. Pagaidām vēl bija šī cigarete, izlādējies telefons un Leonards pats – pilnīgi viens kaut kur Berlīnē uz ielas.

Nogriezies un Ebertstrasse viņš gandrīz pazaudēja valodu. Viņš saprata, ka Dievs un māksla mīlu viņu. Viņam no laimes acīs sariesās maza asariņa, tad vēl viena. Viņš beidzot droši aizsmēķēja pēdējo cigareti un veroties uz ielu visā tās garumā, izbaudīja skatu laimes asarām lēni ritot pa gandrīz sasalušo vaigu. Pie katras mājas cilvēki bija izlikuši nu jau nevajadzīgās svētku eglītes – visa naksnīgi aukstā Berlīnes iela bija piekrauta ar kurināmo. Dievs, māksla un Berlīne bija sadevušies rokās, lai Leonards varētu sasildīties. Izgāztuvē atstāti bērnu ratiņi tika ar kaudzi piekrauti ar eglītēm, no Leonarda galvas līdz viņa pagaidu dzīvoklim izgaismojās silta straume, pa kuru viņš dejas solī ripināja pamestās eglītes savos rozā ratiņos. Leonards bija laimīgs. Ratiņi bija laimīgi. Eglītes bija tuvu ekstāzei. Tas viss likās pareizi.

Pēc nedēļas darbs atradās, negaidīti. Vīnu veikalu tīkls meklēja cilvēku, kas nebūtu pavārs, bet prastu gatavot neparastus ēdienus. Pirmajā dienā Ubermorgen Leonards uztraucās tikai pavisam mazliet. Viņš patiešām nebija pavārs, bet viņš bija mākslinieks. Priekšnieku prasība – neordināras, mūsdienīgas receptes, tika izpildītas šādi: vecmammas aukstā zupa Berlīnē bija Suppe rosa, bet rupjmaizes kārtojums vienkārši Lebensmittel. Vīnu veikalu ķēdes un Ubermorgen īpašnieki piedāvāja pastāvīgu darbu kafejnīcā, ar apmaksātiem nodokļiem un veselības apdrošināšanu. Tas Leonardam likās pareizi. Viņš vēl reizīti apmaisīja lēcu zupu. Gatavs!

Leonarda lēcu zupa.
Sastāvdaļas:
Lēcas
Puravi
Baltvīns
Garšvielas
Slepenā sastāvdaļa

Pagatavošana:
Puravus sagriež ripiņās, liek katlā, pielej baltvīnu, cepina, kamēr izjūk.
Pievieno verdošu ūdeni un lēcas. Vāra, kamēr izveidojas viendabīga masa.
Garšvielas pievieno pēc garšas. Pašās beigās – pievieno slepeno sastāvdaļu. Maisot sagaida, līdz uzmet pirmo burbuli, tad noņem no uguns un servē zupas šķīvī.
Dekorē ar purava lapas gulbīti un saldā krējuma pilienu.