Vidusmēra inteliģenti.

Vajadzības dzīta, noskrējusies pa Āgenskalnu nolēmu apbalvot sevi ar kafijas tasīti kādā no vietējām kafejnīcām. Tieši pa rokai gadījās “Lapsas māja”, normāla vieta, kur, ja paveicas, var atrast vietu pie loga, lai nebūtu visu kafijas dzeršanas laiku jāskatās telefonā. Ja vietu pie loga tomēr neizdodas dabūt, tad izglābj grāmatu plaukts, kas tur ierīkots tādiem frīkiem kā es.

Ieeju. Cilvēku šoreiz daudz, brīvs tikai viens galdiņš, bet pie kases trīs cilvēku rinda. “Lai jau būtu,” es domāju, atpogāju mēteli un iestājos rindas galā. Visi izskatās tādi paši vidusmēra inteliģenti, kā es, kas nejaucas viens otra dzīvē un klusi malko kafiju cenšoties pat ar skatienu neaizskart cita cilvēka auru.
Blonda dāma, kas sēž viena, pēkšņi pievērš uzmanību ar skaļumu no sava telefona – visticamāk ieslēdzies kāds video, droši vien netīšām. Paiet minūte, telefons joprojām dārd, visi vidusmēra inteliģenti, tajā skaitā es, nosodoši paskatās uz sievieti un klusējot pauž savu neapmierinātību, turpinot darīt ko nu mēs katrs darām. Simpātisks onkulis brūnā vējjakā ar Šerloka Holmsa cepurīti beidzot neiztur uz pieiet pie blondās dāmas.
“Lūdzu, izslēdziet telefona skaņu, nav iespējams dzirdēt neko citu!”
Visiem vidusmēra inteliģentiem par lielu pārsteigumu dāma atbild:
“Tā nav mana problēma!”
Brūnais onkulis nebija gatavs kam tādam, viņš jau bija pusceļā atpakaļ uz savu vietu, kad kā dunci mugurā saņēma šo drausmīgo nevidusmēra atbildi.
“Tas ir kā?! Tā ir jūsu problēma! Lūdzu, izslēdziet skaņu vai uzlieciet austiņas! Nekavējoties!” Brūnais onkulis šokēts izdvesa, ātri nomierinādamies, jo emocijas, kas viņā uzvirmoja, galīgi vairs nebija mērenas un tas mums, vidusmēra inteliģentiem, nav nekas ierasts, ne arī patīkams. Visi apmeklētāji centīgi izliekas, ka ir tik aizņemti savās domās, ka nemana ne dāmas telefona dārdēšanu, ne arī vārdu apmaiņu, tikai pārdevējas acīs redzamas nelielas bailes, sak, nedod, Dievs, būs jāiejaucas un kaut kas jārisina.
“Допивай свой кофе и беги отсюда, пидар старый!” dāma pateica mierīgā, bet diezgan pārliecinošā tonī un visi, kas vēl nebija ieurbušies ar skatieniem telefonā, tagad steidzami sāka meklēt tur ļoti svarīgu informāciju.
“Lūdzu, vienu kruasānu, to vakardienas, par 50 centiem,” teica brūnais onkulis sapratis, ka viens no apmeklētājiem nav vidusmēra inteliģents un uzgrieza pārējiem muguru.
Es aizvēru mēteli un izgāju ārā, pārāk daudz emociju vienai mazai kafejnīcai, labāk nopirkšu kafiju avīžu kioskā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *