Brālis lietuvietis.

Sēžu pilnīgā klusumā, dzirdu, kā žagatas žadzina dārzā, jūtu laimi un smeldzi vienlaicīgi. Domāju par laika ritumu.
Zvana telefons.
“Labdien,” klausulē saka. “Vai jums ir laiks sarunai?” Puisis ar žiglu balsi, runā krievu valodā, numurs Lietuvas.
“Ir,” saku. Jo laika ritums, saprotiet.
“Jūsu telefonu ģenerēja mūsu sistēma. Vai esat kaut ko dzirdējusi par biržu un noguldījumiem?”
“Neko daudz,” saku.
“Es Jums piedāvāju izdevīgi investēt naudu,” puisis nevelk garumā. Man tas patīk. Small talk man nepatīk. Jo laika ritums. Bet, neskatoties uz to, ka stils man patīk, mana atbilde ir:
“Nnnnē, paldies.”
“Tas ir ļoti izdevīgi!”
“Tomēr, nnnnē, es no tā neko nesaprotu un šādas lietas izvērtē mans vīrs.” Man kā pārdevējam ļoti interesanti, kā lietuviešu puisis tiks ārā no šī.
“Kā es varu sazināties ar Jūsu vīru?” Ļoti pareizs gājiens, jāmeklē pieeja lēmuma pieņēmējam.
“Jūs nevarat sazināties ar manu vīru, viņš pats sazinās, ar ko viņam vajag, kad viņam vajag,” saku.
“Tas te tā nenotiek! Viņš nevar ar mums sazināties, viņam nav tādu kontaktu, piedāvājums ļoti izdevīgs! Jūs domājat katrs dunduks var mums piezvanīt?”
“Nekļūstiet rupjš,” saku.
“Es neesmu rupjš, tie ir reāli fakti!”
Es nolieku klausuli, jo man vairs nav laika. Es pati arī rīkojos rupji, noliekot klausuli, tātad balanss nav izjaukts. Un laiks joprojām rit. Bet patīkami, ka brālis lietuvietis izsita mani no galaktisko skumju fāzes, jo man vairs nav laika – jāskrien uz bērnudārzu pakaļ mazajam, viņam šodien pirmā diena. Nez kā viņam tur iet, manam mazajam zvārgulītim.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *