Kaimiņš

Pirmdiena.
Zvans pie durvīm.
Nelielā izbrīnā ceļos kājās, kurš var nākt pie manis darba dienas rītā? Droši vien kartupeļus piedāvās vai namu pārvaldnieks veic aptauju par vēlamo karstā ūdens temperatūru.
Durvju actiņas man nav, tāpēc nākas paļauties uz cilvēku labvēlību, ja gribu uzzināt, kas tur ir.
“Sveika! Esmu Tavs kaimiņš no pirmā stāva.”
“Jā, lūdzu?”
Ļoti interesanti. Vienmēr ir interesanti satikt jaunus cilvēkus, īpaši, kad esmu pieticīgā mājas halātā un fonā nesaklāta gulta, nestandarta situāciju jaunu cilvēku iepazīšanai. Mērenu emociju cilvēki novērtē katru adrenalīna devu.
“Atvainojos par traucējumu, vai nevarētu aizņemties pāris tējkarotes kafijas? Saprotu, cik tizli tas izklausās, bet vakar nepamanīju, ka beigusies, reāli nevaru bez kafijas pat uz veikalu aizvilkties.”
Tas man ir saprotams, iekšā neaicinu, virtuvē sameklēju pustukšu kafijas paciņu un piešķiru kaimiņam. Uz veselību!

Otrdiena.
Zvans pie durvīm.
“Jā, lūdzu?”
“Te kaimiņš.”
Veru vaļā, kafijas man daudz.
“Atvainojos atkal, piedod, ka traucēju. Es gurķus atnesu, vecāki atveda, man vienam par daudz, paņem! Tu biji laipna pret mani, paņem.”
Samulstu, gurķu man arī daudz, bet jādod cilvēkam iespēja tikt vaļā no parāda sajūtas.
Pasmaidu, pasakos, aizveru durvis, sāku taisīties uz darbu.

Trešdiena.
Zvans pie durvīm.
Zinu, ka tas ir viņš. Nez kas šoreiz ir, tīri vai interesanti.
“Es pamanīju, ka Tu neaizgāji šodien uz darbu…”
Es pēkšņi sajūtu, ka mans mājas halāts ir tiešām pieticīgs.
“Jā…es..” sāku stostīties. Bet tad saņemos, “Jūs kaut ko vēlējāties?”
“Jā.. tas ir nē! Es vienkārši pamanīju, ka Tu neaizgāji šodien uz darbu, vakarā taču pārradies, bet no rīta neaizgāji, tad nu.. vai mēs varam pāriet uz “Tu”?”
“Es nezinu,” paspruka tīra patiesība.
“Tu nedomā, es esmu normāls cilvēks, vienkārši – vecāki no laukiem atveda ļoti daudz gurķu, es viens netikšu galā – negribi?”
“Jūs jau man vakar atnesāt, atceraties?”
“Tad negribi pāriet uz “Tu”?”
Sirds dziļumos es negribu, bet man vienkārši kauns uzreiz atzīties. Jāpiestrādā.
“Nu.. varam, kā Tevi vispār sauc?”
“Uldis.”
“Prieks iepazīties, Uldi. Bet gurķus gan nevajag, neesam tikuši vēl galā ar vakarējiem. Visa ģimene ēda, bet vēl pāri palika.”
“Skaidrs, nu neko tad, tiekās!”
Aizveru durvis. Paldies Dievam.

Ceturtdiena.
Zvans pie durvīm.
Godīgi sakot negribas vērt vaļā, es jau zinu, ka tas ir kaimiņš. Bet viņš noteikti arī zina, ka es esmu mājās. Bet nu un tad? Varbūt es guļu? Varbūt es esmu dušā? Kāpēc man vispār kaut kas būtu jāpaskaidro. Zvanīšana turpinās. Kāpēc man ir kauns neizpatikt? Es to nesaprotu, bet pret savu gribu eju atvērt durvis un laist iekšā lielo nezināmo.
“Čau, te Uldis!”
“Jā, Uldi, labrīt,” tēlotā aizņemtībā atņemu sveicienu.
“Tu mani atvaino, saproti… mēs vakar it kā iepazināmies, es esmu Uldis un tā…”
“Jā, atceros, atceros,” saku.
“Saproti, Tu nepārproti mani, es esmu normāls cilvēks. Saproti, mēs it kā vakar iepazināmies, es esmu Uldis, bet Tu savu, savu vārdu Tu man nepateici!”
“Dane mani sauc.”
“Dane, ok, saprotu, Dane, nu tad jauku dienu, es vairs netraucēšu,”
“Mhm, jauku dienu,” saku verot ciet durvis.

Piektdiena.
Uldis nenāk.

Sestdiena.
Uldis nenāk. Nez vai viņam viss labi?

Svētdiena.
Zvans pie durvīm.
Vīrs atver, dzirdu, ka notiek saruna.
“Dane, pie Tevis,” vīrs nosaka, bet paliek turpat priekštelpā.
Nostājos viņam blakus, iepretim atvērtajām durvīm, aiz kurām stāv mans Uldis.
“Dane,” viņš lēnām saka. “Dane, lūdzu, piedod man…. es Tev meloju.”
Gan manā, gan vīra sejā jaušams izbrīns, pieņemu, ka par pilnīgi dažādām tēmām, bet izbrīns ir abiem.
“Par ko?!”
“Tos gurķus. Man tos gurķus vecāki neatveda. Es pats nopirku. Tirgū!”
“Kādus gurķus?” vīrs klusu jautā.
“Otrdienas gurķus,” es saku.
“Kas ir otrdienas gurķi?” vīrs stieg nesaprašanā.
“Es Tev vēlāk izstāstīšu.”
Tikmēr Uldis, patiesības šaustīts, ir tuvu asarām.
“Piedod man,” viņš izmoka.
“Es Tev piedodu, Uldi,” saku, jo nezinu, ko citu teikt.
“Visu labu,” viņš saka un iet lejā pa trepēm kā nogrēkojies kucēns.
Es viņu dažreiz satieku kāpņu telpā. Strupi sveicinās, bet acīs neskatās.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *